Latvijas šāvēji Lauris Strautmanis un Agate Rašmane sestdien, 27. jūlijā, Parīzes olimpiskajās spēlēs desmit metru distancē ar pneimatisko pistoli neiekļuva labāko astotniekā un nekvalificējās vīriešu un sieviešu fināliem. Strautmanis finišēja 21. vietā, bet Rašmane – 23. vietā.
Rašmane sniegumu sev nepateicīgajā disciplīnā vērtē kā labu
Tikmēr Rašmane sieviešu kvalifikācijā sešās kārtās sašāva 570 punktus, no pirmā astoņnieka atpaliekot par septiņiem punktiem. Labākais rezultāts Rašmanei bija 97 punkti, kas viņai padevās pēdējā kārtā. Līdz ar to arī Rašmane nekvalificējās finālam 10 metru distancē.
Labāko rezultātu šajā disciplīnā sasniedza ungāriete Veronika Majora ar 582 punktiem. Lai arī 582 punktus sašāva dienvidkorejiete Jina Jē, ungārietei pirmo vietu deva 22 trāpījumi desmitniekā, kamēr Dienvidkorejas sportistei padevās 20 šāvieni desmitniekā.
Sieviešu 10 metru distances finālā iekļuva arī indiete Manu Bhakera (580 punkti), vjetnamieti Tū Trinha (578 punkti), dienvidkorejiete Jeji Kima (578 punkti), ķīniete Ksū Lī (577 punkti), turciete Ilaida Tarhana (577 punkti) un ķīniete Ranksina Janga (577 punkti).
Rašmane Latvijas Olimpiskajai komitejai norādīja, ka šī disciplīna ir sarežģīta, taču kopumā savu rezultātu viņa vērtēja kā labu.
Šāvēja Latvijas Televīzijai atzina, ka gribētu, lai viņai būtu padevies labāks rezultāts, tomēr 23. vieta esot atbilstošs rezultāts.
“Salīdzinot ar treniņiem, gāja līdzīgi. (..) Šautuvē ir ļoti karsts. Paldies aprūpētāju komandai, kas izsniedz ledus maisiņu, ar tā palīdzību var nedaudz atvēsināties. Kopumā – darbs ir izdarīts, neesmu bēdīga. Rezultāts ir labs. Pēdējā laikā stabils rezultāts, arī sērijas ir stabilas. Tagad diena atpūtai un tad jau jauktais starts,” savu sniegumu komentēja Rašmane.
Rašmane sacentīsies arī šaušanā 25 metru distancē, tur kvalifikācija gaidāma piektdien, 2. augustā, pulksten 10.00.
Rašmane cenšas iejusties Olimpiādes atmosfērā
Nepilnu nedēļu pirms Vasaras olimpisko spēļu Parīzē sākuma kā pirmie no Latvijas delegācijas ieradās šāvēji. Olimpisko ciematu sportisti apciemoja tikai šodien, kamēr paši mitinās 270 kilometru attālumā no Parīzes. Olimpisko garšu tik tālu no svētku epicentra esot grūti notvert.
Beidzot var izbaudīt olimpisko garšu – ar smaidu norāda Latvijas šaušanas komanda ar Agati Rašmani un Lauri Strautmani sastāvā. Dzīvošana nepilnu 300 kilometru attālumā no Parīzes Šaturo pilsētā attālina arī no olimpisko spēļu sajūtas, tāpēc svētku noskaņas jāuzņem vienā dienā.
“Mums ciemats ir militārajā bāzē. Bet mēs dzīvojam labi, jo tās ir tādas kā virsnieku kazarmas. Man atmosfēra vairāk atgādina armijas sacensības,” sarunā ar Latvijas Televīziju (LTV) sacīja Rašmanes treneris Vilnis Celmiņš.
Taču sportiskā puse ir augstākajā līmenī – šaušanas komplekss izbūvēts pandēmijas laikā un par to nevar sūdzēties. Iepriekšējās olimpiskajās spēlēs Tokijā Rašmane ieņēma 37. vietu šaušanā ar mazkalibra pistoli 25 metru distancē. Šogad latviete piedalīsies arī 10 metros ar pneimatisko pistoli.
“Tā latiņa ir bijusi vienmēr. Tā nav paaugstinājusies vai pazeminājusies kopš Tokijas. Galvenais konkrētajā dienā izdarīt savu darbu un darboties pēc sava rituāla,” par startu olimpiādē stāsta Rašmane.
Kā ar izredzēm cīnīties par godalgām? Tādas noteikti ir. To pierāda pērn Rašmanes izcīnītā bronza pasaules čempionātā Azerbaidžānā, kur arī tika iegūta ceļazīme uz olimpiskajām spēlēm.
“Mums tas sporta veids ir tāds, kurā praktiski jebkura sportiste no top 20 var tikt pirmajā astotniekā [finālā] un pēc tam cīnīties par medaļām,” norādīja Celmiņš.
Šāvēju komanda atklāšanas ceremonijā nepiedalīsies, jo nākamajā dienā Rašmanei plkst. 14.30 pēc Latvija laika sāksies priekšsacīkstes.
Droša zemgaliete Svētes krastos
Agate Rašmane kopš 2020. gada pastāvīgi dzīvo un saimnieko vecvecāku mājās Svētes upes krastā 10 kilometru no Jelgavas centra. Rašmanes pērn izcīnītā bronza pasaules čempionātā ir Latvijas šāvēju lielākais panākums kopš Afanasija Kuzmina ziedu laikiem pirms vairāk nekā 30 gadiem, un sportiste mērķtiecīgi gatavojas olimpiskajam startam.
Lai nokļūtu ciemos pie Agates, Latvijas Televīzijas “Sporta studijai” vispirms vajadzēja pastrādāt un attīrīt ceļu, lai tas būtu bez sarežģījumiem izbraucams. Rašmanes māja ar gudru ziņu celta kalniņā.
“Es dzīvoju palienes pļavās. Pavasaris ir mans mīļākais gadalaiks. Kad ledus kūst, katru rītu paskatos pa logu: “Šodien tikšu uz darbu! Laivu vēl nevajag,” pastāstīja Rašmane.
Dāvids Ernštreits: Kā tu jūties? Kas tu esi? Zemgaliete?
Agate Rašmane: Jā. Mamma no Rīgas, tētis zemgalietis. Es esmu zemgaliete. Dzimusi, augusi Dobelē.
Tu te uz palikšanu šajā vietā?
Jā. Mani prom nedabūt. Es te esmu vienīgā īpašniece. Es finansēju un plānoju visus remontus. Šī ir piektā remontu sezona – katru gadu vienu istabu. Logus nomainīju pirmajā gadā. Mana mīļākā vieta.
Tev jau drīz tanku atbraukšanai vajadzēs…
Šis [auto pagalmā] jau tika nopirkts kā tanks…
Agate ir absolvējusi Sporta pedagoģijas akadēmiju. Viņa var strādāt gan par sporta skolotāju, gan šaušanas treneri. Pagaidām viņa ar šaušanas pamatiem iepazīstina bērnus iesācējus, bet trenējas pusstundas brauciena attālumā no mājām dzimtās Dobeles šautuvē. Te kopš 12 gadu vecuma Viļņa Celmiņa vadībā Agate jau 15 gadus trenējas šaušanā ar pistoli.
Kādas ir sajūtas šaušanas treniņā, izmēģināja arī LTV “Sporta studija”.
Dāvids Ernštreits: Pag, jums tur nav nekāda palielinājuma tēmēšanā?
Agate Rašmane: Nē. Un galvenais – cenšamies kreiso aci aizvērt, ja varam.
Un tās brilles ko tev rāda?
Tieši to pašu.
To, ko man tagad bez brillēm?
Jā.
Ak, vai. Pagaidiet, tas taču nav nopietni…
Jātēmē zem melnā bumbulīša apakšā. Pirkstiņš spiež lēnām.
Atsitiens, ja?
Jā, visas locītavas pārbauda.
Agatei treniņa sākums ir pa tukšo, bez patronas, un visas kustības notiek ar pistoli labajā rokā.
“Kad ir pauzītes, mēs ņemam [pistoli] kreisajā rokā, jo ir disbalanss – tu kilogramu kā cukura paciņu visu laiku turi labajā rokā, tad kļūsti šķībs un līks. Tad mēs to paņemam kreisajā rokā, lai kaut nedaudz atsvērtu,” pastāstīja Rašmane. “Apjoma treniņi, intensitāte – tieši tas pats, kas visos sporta veidos. Atšķiras tas, ko mēs tajā apjoma treniņā darām. Tas ir citādi, nekā tagad skriesim ļoti daudz kilometru. Nē, mēs ļoti daudz siluetu cilāsim. Ir tie paši kāpumi un kritumi, kas ir visos sporta veidos, visās fiziskajās īpašībās.”
Ar Agates paveikto pirmajā šaušanas sērijā treneris Celmiņš ir ļoti apmierināts, jo trāpījumi mērķī ir vienkopus un tikai viens devītnieks. Rašmane uzsver, ka galvenais ir sašaut mērķī visas lodes kopā. Jebkur, bet kopā.
“Ja ir kopā, mēs varam pagriezt tos klikšķīšus [uz pistoles] un viss būs desmitniekā,” paskaidroja šāvēja.
Agate olimpiskās spēles skatījusies kopš bērnības, bet nevienā no sporta veidiem nav spējusi iztēloties sevi.
“Brīnišķīgs sporta veids – man nav jāskrien, nav jālec, nav jācīnās. Man vispār nekas nav jādara,” šaušanu uzteica Rašmane. “Tas ir tas mirklis, kad es skatos visus sporta veidus un katrā atrodu to, kas man nepatīk. Ja es aizietu uz handbola treniņu, es jau pēc pustreniņa aizietu prom, jo tur ir jāsadarbojas ar citiem cilvēkiem, kaut kādas bumbas jāmet, vēl jāuzbrūk kādam… Nu, nē. Paldies, man tos vārtus tik ļoti nevajag.”
No bronzas starta pasaules čempionātā Agate atceras, ka vissmagākais brīdis bija palikšana četratā. Finālā pēc katras šāvienu sērijas vājākā rezultāta īpašniece izstājas.
“Tu jau gribot negribot zini, cik jūs tur esat. Tad tu saproti – vai nu tu esi ceturtais, vai medaļnieks,” pastāstīja šāvēja. “Bija galvenais šaut mērķa virzienā, lai pēkšņi netiec diskvalificēts, bet, kad palika trijatā…”
Arī atklāšanas ceremonija Rašmanei ies secen, jo nākamajā rītā jau jābūt uz starta.
“Paskatos [olimpisko spēļu] kalendārā un paraudu spilvenā, nekas cits neatliek,” pasmej Agate.
Ilgi raudāt gan nav jēgas. Kopš otrās klases Agates sirdslieta ir tautas dejas. Viņas dejotājas stāžs jau tuvojas 20 gadu slieksnim. Trešo gadu viņa dejo Jelgavas kolektīvā “Lielupe”, kur dejotāji gatavojas 65 gadu jubilejas koncertam maijā. Agate ir priecīga, ka šoreiz lidojumu uz Eiropas čempionātu varējusi pakārtot koncertam. Ja ne olimpisko spēļu atklāšana, tad būs vismaz koncerts Mītavas estrādē.
“Dejošana ir tā vieta, kur ir mana kustība, fiziskā sagatavotība. Te ir mūzika, manas emocijas, stress, prieks – viss ir dejās,” atklāja Agate. “Kad manai mammai palika 40, viņa teica: “Tagad es saprotu, ko man vajag un ko nevajag.” Mums ar mammu attiecības jau pārgāja uz draudzeņu attiecībām. Man liekas, es jau saprotu, ko man vajag un ko nevajag. To, ko man nevajag, es metu nost uzreiz. Es nesakožu zobus, necīnos. Ja man nepatīk, tad uz redzēšanos…”
DB ziņu dienests, sagatavots pēc LSM.LV un LTV Sporta redakcijas materiāliem