“Latvia Packing” dibinātājs Kaspars Elarts: “Ja pašvaldībā nerodu atbildi uz jautājumu, kur un kādi atbalsta veidi uzņēmējiem pieejami, tad no Jelgavas Biznesa inkubatora stundas laikā varu saņemt izsmeļošu atbildi, kur, cik liels finansējums konkrētai vajadzībai pieejams. Es zinu, kam piezvanīt. Bet kā lai divdesmitgadnieks to uzzina? Tas nekādi neveicina jaunu uzņēmēju rašanos novadā”.
Uzņēmums “Latvia Packing”, ar vairāku miljonu eiro gada apgrozījumu, eksporta tirgiem visā Eiropas Savienībā, Skandināvijā un arī Lielbritānijā, atrodas nelielajā Dobeles novada Auru ciemā. Dūmakaini siltā, bet vējainā septembra dienā tiekos ar uzņēmuma dibinātāju Kasparu Elartu, lai runātu ne vien par biznesu, kurš aizvien uzņem apgriezienus, bet arī par pieredzi sākt uzņēmējdarbību Latvijā no nulles pēc reemigrācijas un to, kādēļ šādu veiksmes stāstu nav pārlieku daudz.
SIA “Latvia Packing” dibināts 2016. gadā pēc K. Elarta atgriešanās no darba gaitām Nīderlandē. Tur viņš astoņus gadus nostrādājis teju 150 gadus senā ģimenes uzņēmumā “Meilink BV”, kas nodarbojas ar industriālo iepakojumu. Zināšanas un prasmes uzkrātas, sākot no vienkārša strādnieka līdz paaugstinājumam par pārdošanas/iepirkšanas daļas vadītāju. Tomēr brīdī, kad dēlam bijis jāsāk iet pirmajā klasē, pieņemts lēmums atgriezties un arī sākt savu biznesu.
Reemigrācija un uzņēmējdarbības potenciāls
Aizvadītajā gadā Latvijā no dažādām valstīm atgriezušies 909 iedzīvotāji, starp tiem – 118 reemigrējuši uz Zemgali, liecina Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) šī gada sākumā publiskotie dati. Lielākoties tās bijušas ģimenes ar bērniem, kas sākuši skolas gaitas dzimtenē.
Kāpēc to skaits nav lielāks un nedzird arī veiksmes stāstus par sāktu biznesu? K. Elartam ir viedoklis: “Es zinu labi ja divas pašvaldības, kurās tiek domāts par dzīvojamā fonda nodrošināšanu tiem, kas vēlas atgriezties uz dzīvi Latvijā. Īpaši aktuāls šis jautājums ir mazpilsētās – arī Dobelē, kur netiek būvētas jaunas dzīvojamās ēkas.
Taču Dobelē, kas ir industriāla pilsēta ar daudziem lieliem ražošanas uzņēmumiem, pieprasījums pēc tām noteikti būtu. Esmu pārliecināts, ka daudzi no tiem, kas ārzemēs jau iesakņojušies, redzot dzīvesvietu pieejamību, noteikti atgrieztos, jo – mājas jau katram no viņiem ir sirdī.”
Tomēr ne vien dzīvojamā fonda nepieejamība, bet arī valsts un pašvaldību neieinteresētība nopietnā reemigrācijas plānošanā, pēc K. Elarta domām, kavē tautiešu atgriešanos. “Neviens no pašvaldību vai valsts iestāžu atbildīgajiem šo gadu laikā nav piesekojies Anglijā, Īrijā, Nīderlandē un citviet esošajām latviešu feisbuka grupām, kurās uzrunāt cilvēkus, izzināt viņu vajadzības un idejas, varbūt pat vēlmi sākt biznesu Latvijā un to, kas viņus no tā attur. Spēcīgās latviešu kopienas šajās valstīs apmeklē vien atsevišķi politiķi, tuvojoties vēlēšanām, nevis, piemēram, pašvaldību atbildīgie par uzņēmējdarbību, kurus interesētu tautiešu sākts bizness pašvaldības teritorijā, kas radītu jaunas darba vietas un nodrošinātu lielāku nodokļu ieplūšanu to budžetos.”
Uzņēmējs ir pārliecināts, ka arī Latvijā pašvaldības var rīkoties līdzīgi kā Nīderlandē, kur pilsētai ir savs dzīvojamais fonds, iespēja pieteikties rindā uz dzīvokli tajā, pēc tam to īrējot vai arī atpērkot. Cilvēki tādējādi dzīvo un strādā konkrētajā pašvaldībā, nodokļus maksājot tai.
“Cik zinu, Latvijā pašlaik ko līdzīgu īsteno Saldū un Valmierā, kur pašvaldība kopīgi ar uzņēmējiem šādu dzīvojamo fondu veido. Tā varētu darīt arī Dobelē,” ir pārliecināts K. Elarts.
Vajadzīgo “mapīšu” neesamība
Koka iepakojuma ražošana nav vienīgais Kaspara Elarta bizness. Ar biznesa partneri pašlaik tiek meklētas telpas jauna virziena – pārtikas ražošanas – uzsākšanai. Taču nedz pašvaldībā, nedz nekustamo īpašumu pārvaldē vienuviet neesot rodams saraksts, kādas telpas jauniem uzņēmējiem vai biznesa virzieniem novadā pieejamas: “Manuprāt, normāli būtu, ja pašvaldībā atrastos “mapīte”, kurā redzams – te mums ir 100 kvadrātmetru lielas telpas ar šādu elektrības pieslēgumu, te vēl lielākas vai mazākas. Tas nebūtu nekas unikāls. Kad 2016. gadā sāku biznesu, man no Ventspils tieši šādu informāciju sūtīja – cik lielas telpas, ar kādu elektrību, cik lieliem zemes gabaliem un kādiem biznesiem piemērotas tās pieejamas šajā pašvaldībā. Pašlaik līdzīgs piedāvājums pieejams Cēsu un Alūksnes pašvaldībā. Bet Dobelē tāda nav.
Nav arī brīvi pieejamu telpu jaunuzņēmumiem, jauniešiem, kas ar savu datoru darba laikā varētu tajās strādāt, saņemt padomu no mentoriem biznesa uzsākšanai.”
Pateicīgs par atbalstu un saņemtajiem padomiem Kaspars Elarts ir Jelgavas Biznesa inkubatoram, kurā pats smēlies zināšanas un attīstījis savu biznesa ideju. “Ja pašvaldībā nerodu atbildi uz jautājumu, kur un kādi atbalsta veidi uzņēmējiem pieejami, tad no Biznesa inkubatora stundas laikā varu saņemt izsmeļošu atbildi, kur, cik liels finansējums konkrētai vajadzībai pieejams. Es zinu, kam piezvanīt. Kā lai divdesmitgadnieks to uzzina? Tas neveicina jaunu uzņēmēju rašanos novadā.” Atgriežoties pie iepriekšminētā par telpām jaunajai biznesa idejai, izrādās – četru mēnešu laikā Kasparam ar biznesa partneri Dobeles novadā tās nav izdevies atrast. Lai arī netālajā Bēnē tādas noskatītas, telpu grupas maiņa atbilstīgi izvēlētajai pārtikas ražošanai aizņemtu vismaz gadu, tādēļ šī iecere atmesta. Piemērotu vietu ražotnes izveidei izdevies atrast Talsu novadā…
Ko tad ražos Talsu pusē? Izrādās – konservētu uzbeku plovu, kura tehnoloģija izstrādāta Uzbekistānā.
Pašu gatavošanu arī vadīs pavāri no Uzbekistānas, bet pārējais – darbinieki un nepieciešamās izjevielas – tiks izmantots vietējais. “Protams, rīsi pie mums neaug, tādēļ tie būs importēti, bet gaļa un plovam nepieciešamās saknes noteikti būs no Latvijas,” uzsver K. Elarts. Līdzīgs uzņēmums jau vairāk nekā desmit gadus darbojas arī pašā Uzbekistānā, ar ko izveidojusies laba sadarbība.
Konkurencē ar lauksaimniekiem par darbiniekiem
Neraugoties uz problēmām ar dzīvojamā fonda pieejamību darbiniekiem, “Latvia Packing” divās maiņās pastāvīgi strādā vismaz 40 cilvēki ne vien no Dobeles novada, bet arī Rīgas un citām apdzīvotām vietām. Tiesa gan, vasaras sezonā par darbiniekiem uzņēmumam nākas konkurēt ar lauksaimniekiem. “Sezonas laikā algas lauksaimniecībā nodarbinātajiem ir lielākas un cilvēki bieži izvēlas strādāt tur. Taču līdz ar septembri visi meklē iespēju “pārlaist” ziemu zem jumta un katru dienu ir kāds, kas nāk un vēlas stāties darbā,” smaidot saka K. Elarts. Tomēr uzņēmumā ir izveidojies pastāvīgs darbinieku kodols, kas nemainās jau daudzus gadus, un tie, kas nāk vai iet, ir vien 20–30%. Ar tiem, kas pēc trim četriem mēnešiem atgriežas, K. Elarts slēdz vienošanos par vismaz gadu ilgu sadarbību, lai izvairītos no darbinieku pārvilināšanas:
“Dobelē ir daudz uzņēmumu, kas konkurē par darbaspēka piesaisti. Cilvēks aiziet uz darbavietu, kur varbūt par 100 eiro lielāka alga, tad saprot, ka jāstrādā nakts maiņas, negrib to un nāk atpakaļ.
No šādas staigāšanas uzņēmumam nav nekāda labuma, tādēļ cenšamies to mazināt,” norāda K. Elarts. Ņemot vērā šo “zelta āderes meklētāju” esamību, K. Elarts Dobeles uzņēmējdarbības padomei būtu gatavs rosināt izveidot darbinieku datubāzi, lai redzētu, kurš cilvēks bieži mainījis darbavietas. “Diemžēl cilvēki uzņēmējus izmanto – ja gadā tiek ņemtas 7–8 slimības lapas, tas rada jautājumus. Tādēļ šādas datubāzes esamība nākamajam uzņēmējam ļautu neuzkāpt uz tiem pašiem grābekļiem un liktu nopietnāk izvērtēt pretendenta atbilstību,” ir pārliecināts uzņēmējs.
“Latvia Packing” strādā arī gana daudz sieviešu. Lai arī uzņēmumā ražo koka paletes, briketes un koka bortus, darbs lielu fizisku piepūli neprasot: “Ražošanas procesu cenšamies izveidot maksimāli automatizētu – mums ir elektriskie pacēlāji, lai nav jācilā smagumi. Piemēram, brikešu ražošanas līnijā 10 kg smagā paka darbiniekam īsti jāceļ nav, jo līdz sakraušanas vietai tā “aizbrauc” pa rullīšiem un to paceļ iekārta, nevis cilvēks. Protams, cilvēks visu dienu ir uz kājām, bet ir nodrošināts arī pietiekams paužu skaits, lai atpūstos,” skaidro K. Elarts. Viņš arī atzīst, ka vasarās darba telpās ir karsts, tiek turētas vaļā durvis un reizēm kādam savelk muguru vai sprandu.
“Ir cilvēki, kas šādā gadījumā ņem slimības lapu, ir – kas nāk un vaicā, lai pārceļ kādā mierīgākā sektorā. Manuprāt, ļoti būtiska ir šī savstarpējā komunikācija ar darbinieku, lai rastu labāko risinājumu abām pusēm.”
Lai aizpildītu vakances, piemēram, vasarā, kad vietējais darbaspēks vairāk ir atvaļinājumos vai strādā pie zemniekiem, SIA “Latvia Packing” sadarbojas arī ar darbā iekārtošanas birojiem. Tādējādi uzņēmumā strādā 4–5 “īrēti” darbinieki no Ukrainas, Moldovas, kuri atbraukuši strādāt un ir gatavi to darīt arī brīvdienās, ja nepieciešams. Kad darbu apjoms sarūk, uzņēmumam ir iespēja oficiāli atteikties no viņu pakalpojumiem, un darbā iekārtošanas birojs viņiem meklē citu darbavietu. “Arī es šādu praksi pieredzēju, strādājot Nīderlandē, kur, nostrādājot divus mēnešus, pasaka – Kaspar, tagad divas nedēļas darba nebūs. Nu, tad darba iekārtošanas birojs sūtīja mani uz citu vietu. Šāda iespēja uzņēmumam ir ļoti izdevīga.”
“Puķu kastes” un finanses
Dienā “Latvia Packing” saražo vienu “fūri” ar dažādu veidu koka iepakojumu, kas tālāk ceļo pa visu Eiropu. Taupot līdzekļus, “vecās” Eiropas valstis, tādas kā Vācija, Francija, savas ražotnes savulaik pārcēlušas uz Čehiju, Slovākiju, Slovēniju, Poliju, ar kurām nu uzņēmumam ir ļoti aktīva sadarbība. Nedaudz produkcijas nonāk arī Šveicē. Interesanti, ka uzņēmuma ražotie palešu borti Nīderlandē ieguvuši apzīmējumu “puķu kastes”, liekot domāt, ka tie vairāk piemēroti daiļdārzu īpašniekiem. “Tomēr lielākā daļa jeb 90% noņēmēju šim produktam ir mašīnrūpniecības un metālapstrādes uzņēmumi, kuri šo iepakojumu izmanto iekārtu pārvadāšanai, lai produkts negāžas un netiek bojāts transportējot,” smaidot saka K. Elarts.
Uzņēmumu tā vadītājs sauc par vidēji lielu, kuram pašmāju tirgū ir ērti, jo tas ir konkurētspējīgāks dažādās jomās, salīdzinot ar nozares lielajiem uzņēmumiem.
“Mums nav dažādu nozaru direktoru, jo uzņēmumā esam divi īpašnieki – es aktīvi komunicēju uz āru, vadu ražošanas procesus, bet otrs īpašnieks piedalās vien būtisku lēmumu pieņemšanā, piemēram, par investīciju pielietojumu. Šāds modelis uz priekšu ļauj virzīties daudz ātrāk,” norāda K. Elarts.
“Latvia Packing” kopš dibināšanas īstenojis vairākus ES līdzfinansētus projektus – ar Lauku atbalsta dienesta palīdzību 2017. gadā startēts “Leader” projektā, kuru K. Elarts atzīst par labāko piedāvājumu biznesa uzsācējiem, jo tajā pieejams 70% līdzfinansējums. “Tas bija ļoti vērtīgi, jo nepieciešamā summa – aptuveni 40 000 eiro – ļāva iegādāties jaunu ēveli un iekrāvēju. “Izmantots arī finansējums no finanšu institūcijas “Altum”, kuras piešķirtie 25 000 eiro ļāva iegādāties nepieciešamās ražošanas iekārtas. Tomēr lielākais izaicinājums jaunam uzņēmējam aizvien ir apgrozāmo līdzekļu pieejamība. Uzņēmējdarbības sākumposmā K. Elarts pieredzējis arī situāciju, kurā pārtikas nozarē strādājošam kolēģim, sākot sadarbību ar lielveikaliem, prasīts uz Rīgu piegādāt vienu iepakojumu ar suliņām, samaksu par to paredzot vien 90 dienu laikā: “Cik daudzi jaunuzņēmumi ar šādiem nosacījumiem vispār var ko attīstīt?” neizpratnē ir uzņēmējs. Arī pašam, biznesu sākot, atbalsts no bankām pirmajā gadā nav bijis pieejams. Vien tad, kad pēc krīzes 2021. un 2022. gads nesis labu peļņu, bankas pašas sākušas braukt un piedāvāt savu atbalstu. “Tas bija uzreiz pēc kovida, kad gada laikā atpelnījām septiņu gadu ieguldījumus. Tad bankas ieradās un viena pēc otras piedāvāja atbalstu apgrozāmajiem līdzekļiem.
Manuprāt, valdības līmenī būtu jānosaka, ka bankām vismaz 1% līdzekļu jāparedz aizdevumiem, ko atvēlēt jaunuzņēmumiem, un jau sākotnēji tie jāieraksta pie zaudējumiem, ja tāds bizness neizdodas.
Ja valsts līmenī bankas uz to nemudina, tad kādēļ viņām ko mainīt?” vaicā K. Elarts. Neizpratni uzņēmējā raisa arī nosacījumi, kādi Latvijā paredzēti, ja vēlies izmaksāt dividendes. “Esmu valstij nomaksājis visus nodokļus un vēlos izņemt nopelnīto. Taču – par to man valstij vēl jāsamaksā 25%? Kad Uzbekistānas vēstniecībā piedalījos biznesa forumā, uzzināju – Uzbekistānā ārvalstu uzņēmumiem par dividenžu izņemšanu valstij jānomaksā vien 5–6%… Kas šāds uzņēmējam liek nopietni apdomāt, kurā valstī palikt un attīstīt biznesu! Es palikšu te un strādāšu, bet daudzmiljonu kompānijas noteikti apsvērs iespēju pārcelt biznesu uz izdevīgāku nodokļu zonu,” atklāts ir K. Elarts.
Koka deficīta nebūs
SIA “Latvia Packing” ražošanā mēnesī izmanto 700–1000 m3 kokmateriāla atkarībā no iepērkamās koksnes biezuma. No tiem aptuveni 40–50% veido Latvijā audzis koks, pārējo apjomu nodrošina, izmantojot koksni no Somijas, Zviedrijas, Lietuvas, Igaunijas. “Skatoties uz priekšu, pašlaik pavisam mazos apjomos iepērkam kokmateriālus arī no Ukrainas. Kad beigsies karš un būs iespējama normāla sadarbība, būsim jau ieminuši šo biznesa taciņu,” skaidro Elarts. Viņš arī atzīst, ka pirms kara Ukrainā Latvijas ražotāji izmantojuši aptuveni 20–30% krievu un baltkrievu koksni, tomēr ir pārliecība, ka ražotājiem pietiek arī ar pašmāju koksni.
“Tikai 12–15% no tā, ko mēs nozāģējam, paliek Latvijā – pārējais tiek eksportēts uz arābu valstīm un visu plašo pasauli.
Tādēļ koksnes mums pietiks, jo – arī “Latvijas valsts meži” nodrošina to regulāru atjaunošanos, stādot dažādu sugu kokus,” norāda uzņēmējs.
Sarunas noslēgumā vaicāju, kādu visrakstu šī brīža biznesam Kaspars Elarts liktu pats? “Man jau ir bijis “No nulles līdz miljonam”, bet – miljonu tagad jau ir vairāki. Domāju – “Jāturpina airēt, neraugoties ne uz ko!” būtu īsti vietā,” smej uzņēmējs.
Avots: Ilze Rūtenberga-Bērziņa / Latvijas Avīze
SIA “Latvia Packing”
Dibināts 2016. gadā; Uzņēmuma īpašnieki: Kaspars Elarts un “EE finance”, 100% vietējais kapitāls; Uzņēmums ražo un pārdod koka kastes, industriālās paletes, palešu bortus visā Eiropā; Nodarbināti vairāk nekā 40 darbinieki; 97% produkcijas eksportē.
Īstenotie projekti:
2016. gadā “Altum”; 2017. gadā “Leader” projekts LAD ; 2019. gadā LAD projekts iekārtu iegādei; 2019. gadā “Altum” atbalsts procentu subsīdiju aizņēmumam; 2023. gadā LAD projekts iekārtu iegādei un būvniecībai.
Uzņēmuma apgrozījuma izaugsme: 2021 – 4,2 milj./EUR; 2022 – 6,6 milj./EUR; 2023 – 3,9 milj./EUR (samazinājums saistīts ar izejvielas un gatavās produkcijas cenu kritumu, kā arī krīzi kokapstrādē un lielo inflāciju).