Pirms 83 gadiem, 1941. gada 14. jūnijā Tērvetes zemnieka Žaņa Butkus ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Pašam Žanim izdevās izglābties, slēpjoties mežā, un jau drīz vien Zemgales mežos viņš vadīja spēcīgu partizānu vienību, kas uzbruka vietējiem padomju varas pārstāvjiem un sarkanarmiešiem. Pēc komunistu padzīšanas no Latvijas Butkus ieroci nenolika līdz pat 2. pasaules kara beigu posmam, kļūstot par vienu no ievērojamākajiem un apbalvotākajiem Latviešu leģiona cīnītājiem.
Par Žani Butku ir tapušas vairākas publikācijas un atmiņu stāstījumi, 1954. gadā Zviedrijā apgādā “Zelta ābele” iznāca arī karavīram veltīta maza grāmatiņa “Butkuss”, kuras autors ir rakstnieks un publicists Vilis Lesiņš. Tomēr joprojām ievērojamā karavīra dzīve nav pētīta, izmantojot arhīvu dokumentus, un, lielākoties, epizodes no leģiona virsnieka dzīves tiek pārstāstītas, ik pa laikam kaut ko pieliekot klāt vai noņemot nost. Pats Butkus savās atmiņās ir dalījies tikai dažos periodiskajos izdevumos. Šajā rakstā apkopojām uzticamākos stāstus, kā arī arhīvos atrodamo.
Skaidri zināms, ka 1906. gada 29. jūlijā Mežmuižas pagasta Mazberķenes muižas kalpu Friča un Annas ģimenē piedzima zēns, kuru nosauca par Žani Edmundu. Pēc pusotra gada Žaņa tēvs aizgāja mūžībā, bet viņa māte pārcēlās uz Kalnamuižas (Tērvetes) pagasta “Lielstiļļām” par kalponi, atstājot bērnu vecvecākiem. Mazais Žanis auga bez vecāku gādības un jau septiņu gadu vecumā sāka iet palīgā muižas darbos. 1914. gadā Žanis pārcēlās pie mātes uz “Lielstiļļām”, kuru saimnieks Kristaps Beķepurs drīz vien apprecēja topošā karavīra māti.
Mednieks kopš bērnības
1915. gadā, kad Latvijai tuvojās vācu karaspēks, ģimene devās bēgļu gaitas un apmetās Rīgā. Žanis Rīgā sāka iet skolā, kur paralēli mācījās galdnieka, kurpnieka un grāmatsējēja amatus. Kad vācu armija 1917. gada septembrī ieņēma Rīgu, Butkus ģimene devās atpakaļ uz Tērveti saimniekot “Lielstiļļās”. Atgriežoties mājās, Žanis mācījās Kalnamuižas pamatskolā, bet brīvajā laikā dzīvojās pa mežu, kur mēģināja medīt dzīvniekus ar paštaisītu pistoli. Redzot audžudēla aizraušanos ar medībām, “Lielstiļļu” saimnieks uzdāvināja puisim vienkāršu medību bisi, ar kuru pirmajā sezonā Žanis nošāvis 73 zaķus un sešas lapsas.
Butkum 1927. gadā sākot obligāto dienestu Latvijas armijā, vispirms viņu nosūtīja uz 3. Jelgavas kājnieku pulku, bet pēc tam uz Kurzemes divīzijas sakaru rotas instruktoru kursiem Liepājā. Lai arī pēc pusotru gadu ilgā dienesta Žanis apsvēra domu mācīties Kara skolā un kļūt par virsnieku, viņa audžutēvs aicināja puisi atgriezties “Lielstiļļās” un uzņemties saimniekošanu. Paralēli lauku darbiem Butkus iestājās 16. Jelgavas aizsargu pulkā un bieži vien piedalījās šaušanas sacensībās, praktiski vienmēr uzvarot.
Kā meistaršāvējs Butkus 1937. gadā ņēma dalību Baltijas meistarsacīkstēs šaušanā (tajās startēja arī Somijas pārstāvji), uzvarot sacensībās šaušanā ar mazkalibra šauteni. Otrais aiz Butkus palika Somijas armijas majors Larss Klerihs, kurš vēlāk Ziemas kara laikā kļuva par dzīvu leģendu, ar mazkalibra šauteni apstādinot 22 krievu tankus, caur skatlūkām nošaujot to vadītājus. Tajā pašā gadā Butkus startēja Pasaules čempionātā šaušanā Somijā, kur izcīnīja otro vietu šaušanā ar kaujas šauteni.
Ieroči zem gultas
Latvijas okupācijas sākumposmā 1940. gada vasarā Butkus bija Tērvetes aizsargu vada komandieris. Jau nojaušot tuvojošās briesmas, viņš neiesniedza priekšniecībai pilnīgu savas vienības ieroču sarakstu, aicinot vietējiem aizsargiem nereģistrētos ieročus rūpīgi noslēpt. Drīz vien pēc okupācijas Butkus Tērvetes pagastmājā saņēma aicinājumu apmācīt šaušanā palīgdienesta miličus, uz zemgalietis spontāni atbildēja: “Ja kāds nostāsies par mērķi, tad iešu!”.
Pēc dažām dienām pie Žaņa mājās ieradās divi miliči, kuri aicināja saimnieku uzrādīt vēl nenodotos ieročus. Butkus atbildēja, ka viņam nekā nav, tomēr miliči sāka pārmeklēt māju. “Tad viņš dodas uz Butkusa guļamistabu un lietpratīgi pārmeklē arī to. Protams – ieroču nav ne skapī, ne atvilktnēs, nedz arī citur, kur čamdās meklētāju rokas. Pat platajā laulību gultā zem spilveniem, segām un palagiem nav nekā aizdomīga, bet tad Butkusa muskuļi savelkas – meklētājs pieliecies un lēni laiž roku gar gultas apakšu, kur abās malās pret vidu aiz matraču siksnām aizbāzts pa krietnai pistolei, jo šaut prot arī jaunā saimniece. Nonākusi bīstamajā vietā, meklētāja rokas apstājas. [..] Taču ieroci sataustījusī roka slīd atkal tālāk, it kā nekas nebūtu manīts, jo milicis zina, ar ko tam darīšana un kāds iznākums būtu viņu cīņai. Tā gluži tas pats atkārtojas arī otrajā galā, pistole gan ir, bet tomēr “neatrodas”,” grāmatā “Butkuss” raksta Vilis Lesiņš, tomēr nav zināms, cik daudz no aprakstītā notika patiesībā un kas no tā ir autora izdoma.
Ģimeni nepagūst izglābt
Pēc šiem notikumiem Jelgavas miliči vairākkārt Butku pratināja un pat aizturēja uz vienu nakti, līdz Žanis izdomāja neriskēt un klusām pārcēlās dzīvot uz Rīgu. Tomēr 1941. gada pavasarī viņš atgriezās “Lielstiļļās”, jo lauku darbi negaidīja. 1941. gada 13. jūnijā Butkus saņēma brīdinājumu, ka tuvākajā naktī notiks masu aresti, tādēļ viņš nolēma nakti pavadīt mežā. Žanis aicina līdz savu sievu un abas meitas, tomēr sieva atbildēja, ka bērniem ir jāizguļas, tāpēc viņa plānoja pamest mājas tikai 14. jūnijā no rīta.
No rīta Butkus ieņēma vietu novērošanas postenī lielā eglē dažus kilometrus no savām mājām. Tālskatī viņš ievēroja, ka pie “Lielstiļļām” ir apstājusies automašīna, bet pa saimniecību staigā miliči. Saprotot, ka viņa ģimenei draud izvešana, Žanis traucās uz mājām, bet tomēr nokavēja.
Žaņa sievu Mildu, piecus un astoņus gadus vecās meitiņas Margu un Mirdzu deportēja uz PSRS Krasnojarskas novada Partizanskas rajonu. Kā norāda vēsturnieks Uldis Neiburgs, abām meitām izdevās atgriezties Latvijā 1946. gada beigās. Pēc gada nelegāli uz Latviju devās arī viņu māte Milda, tomēr līdzīgi kā citus izsūtītos 1949. gadā viņu apsūdzēja par bēgšanu un nosūtīja atpakaļ uz Sibīriju. Otrreiz visas trīs atgriezās dzimtenē tikai 1954. gadā. Savu sievu un meitas Žanis Butkus vairs nekad nesatika. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Žaņa meitas atguva “Lielstiļļas”, kur viņām padomju laikā nebija atļauts mitināties, savukārt 1990. gados viņas īpašumu pārdeva.
Tērvetes partizānu vienība
Sarūgtināts par tuvāko cilvēku zaudēšanu, 1941. gada jūnija beigās Butkus Tērvetes pagasta mežos organizēja partizānu vienību, un pēc 22. jūnija, kad sākās nacistiskās Vācijas uzbrukums PSRS, sāka apkarot vietējos komunistus. Naktī uz 24. jūniju aizsargi Butkus vadībā mēģināja iekļūt Tērvetes pagasta izpildkomitejā, lai iegūtu tur ieročus. Izcēlās apšaude, kurā viens no izpildkomiteju apsargājošajiem vīriem tika nogalināts un viens ievainots, bet partizāni bija spiesti atkāpties, pētījumā “Cīņa un cerība” raksta vēsturnieks Elmārs Pelkauss.
Nakti uz 28. jūniju deviņi tērvetieši Butkus vadībā kopā ar dažiem partizāniem no Auru pagasta Krimūnām Meķos iesaistījās sadursmē ar prāvu sarkanarmiešu grupu. Sadursmē krita trīs sarkanarmieši, bet divdesmit pieci, to skaitā arī viens kapteinis, tika atbruņoti un aizturēti. Tērvetes aizsargi kā trofejas ieguva vairākas patšautenes, snaiperu šautenes, pistoles un rokasgranātas. Butkus grupa iznīcināja arī čekistu vienību, kas bija ieradusies apcietināt 64 “neuzticamos” Tērvetes iedzīvotājos, ieskaitot vietējās sanatorijas vadītāju Eiženu Puriņu. Pēc komunistu padzīšanas Butkus palīdzēja Tērvetes pagastā atjaunot kārtību, organizējot policijas dienestu.
Mierīgs un nosvērts
Nedaudz padzīvojis mājās, 1942. gada martā Butkus brīvprātīgi pieteicās dienestā 26. Tukuma latviešu kārtības dienesta (policijas) bataljonā, kas jūnijā nacistiskās Vācijas armijas sastāvā devās uz Austrumu fronti. Bataljons dislocējās netālu no Minskas, kur Baltkrievijas mežos piedalījās cīņās ar partizāniem.
“Bataljons novietojās mazā, nabadzīgā pilsētiņā Mikolinā, kas no visām pusēm bija ieslēgta ar lieliem mežu masīviem. Tajos darbojās ļoti lielas un stipras partizānu vienības. Bez parastajām partizānu apkarošanas akcijām mums ar [dienesta biedru un novadnieku] Bruni Stilbiņu bieži bija ar motocikliem jāpavada transporta mašīnas uz Minsku un atpakaļ, jo viss rajons bija apdraudēts. Pavadot mūsu kara ziņotājus un tāpat arī Frontes teātra dalībniekus, mēs vienmēr ar Bruni bijām novietojušies katrs savā pusē uz autobusa vai citas mašīnas priekšējiem dubļu aizsargiem, lai pasargātu braucējus no pēkšņa partizānu uzbrukuma. Vairākas reizes gadījās mūsu vienībai sastapties ar stiprām partizānu bandām, kuru rīcībā bija pat kājnieku lielgabali,” pēc 2. pasaules kara trimdā savam cīņu biedram Bruno Stilbiņam veltītā nekrologā rakstīja Butkus.
1942. gada novembrī Butkus bataljonu no Baltkrievijas pārcēla uz Novgorodas rajona Ilmeņa ezera apkaimi. Vienībā piedalījās cīņās ar Sarkano armiju, un Žanis izcēlās ar drosmīgiem reidiem ienaidnieka aizmugurē. 1943. gada 27. martā Butku apbalvoja ar 2. šķiras Dzelzskrustu un paaugstināja par virsnieka vietnieku. Tas ir tikai pirmais no apbalvojumiem, līdz kara beigām Butkus saņēma vairākas medaļas, ieskaitot Bruņinieka pakāpes Dzelzskrustu.
Latviešu leģiona veterāns Antons Nautrāns, kurš ar Butku karoja kopā 26. bataljona rindās, 2009. gadā intervijā atcerējās, ka zemgalietis bijis krietns un drošsirdīgs karotājs. “Butkus bija tāds ļoti mierīgs un nosvērts, kā tāds lauku saimnieks. Tas jau viņš ar īstenībā bija. Reiz viņš aizgāja pāri pa Ilmeņa ezera ledu un atveda vairākus krievu gūstekņus. Kad atkāpāmies no šī frontes sektora, gājām cauri sovhozam “Batrak”. Mums vajadzēja žigli doties prom, bet skatāmies, ka Butkus pazudis. Pēc brīža šis atnāk un saka: “Mums no muguras nāca virsū kādi 15 krievi, bet nu vairs viņu nav”. Butkus bija ļoti labs šāvējs. Volhovā mums snaipera šauteņu nebija, bet Butkus pat ar parasto “mauzeri” ierīkoja vietiņu, gulēja un lasīja krievus pa vienam.”
Par spīti ievainojumiem
1943. gada aprīlī 16, bataljonu ieskaitīja Latviešu leģionā un 7. maijā nosūtīja uz Volhovu. Te pēc dažiem izlūkgājieniem un kāda stipri nocietināta krievu bunkura ieņemšanas, Žani atkal paaugstināja un apbalvoja. Vēl pēc kāda neparasti drošsirdīga un veiksmīgi vadīta trieciena pretinieka teritorijā, gandrīz visi Butkus vīri saņēma Dzelzskrustus.
Austrumu frontē Butkus uz brīdi vadīja snaiperu skolu, bet, kad Vācijas armijas sāka atkāpties, viņš atgrieās priekšējās līnijās. Cīņu laikā viņš guva kontūziju un 34 stundas gulējis bez samaņas, citviet kaujā ienaidnieka lode trāpījusi Žanim arī kājā un rokā, tomēr viņš, uz ātru roku pārsiedams ievainojumus, turpinājis vadīt kaujā savu rotu. Kad fronte jau bija sasniegusi Latviju, Butkus vienība piedalījās smagās kaujās pie “Lejasbultu” mājām starp Lubānu un Cesvaini. Vedot savus vīrus triecienā, viņa rotai izdevās izsist no pozīcijām veselu Sarkanās armijas bataljonu, saņemt gūstekņus un iegūt trofejas. Tomēr drīz vien pretinieki devās prettriecienā ar mērķi atgūt zaudētās pozīcijas. Pēc sīvām kaujām, kad Butkusa vīriem sāka beigties munīcija, viņi atkāpās.
1944. gada 9. septembrī kaujā pie Biksēres mīnmetēja šķembas ievainoja Butku galvā, vēderā un kājās, tomēr viņš saglabāja spriestspēju un komandēja savus vīrus. Tā kā savainojumi bija smagi, Butku ievietoja kara hospitālī. Pēc operācijas pirmajā pārsiešanas punktā, kas iekārtots Liezeres pamatskolā, viņš tur nogulēja divas nedēļas, pēc tam Žani pārveda uz Jaunpiebalgu. Nopietno ievainojumu dēļ Butkus, kurš tobrīd jau bija paaugstināts par kapteini, vairs kaujas nepiedalījās.
No Zemgales uz Aļasku
Leģionārs Kārlis Kalējs atminas, ka, guļot hospitālī, saticis leģendāro karavīru, kurš stāstījis par savām gaitām: “Reiz lazaretē dzirdēju Butku stāstām, ka viņu personīgi uzaicinājis uz Berlīni pats Ādolfs Hitlers. Klausītāji kapteinim jautāja, kāpēc viņš nebraucis ciemos, jo esot viens no titulētākajiem karavīriem visā vācu armijā. Žanis Butkuss burtiski atbildēja – man ir piešķirti visi iespējamie ordeņi, krusti un goda nozīmes. Hitlers vairāk par koka krustu man nespēj iedot. Bet to es nevēlos saņemt”.
Lai arī 2. pasaules kara beigās Butkus vēlējās atgriezties Kurzemes frontē pie savas vienības, ievainojumi to neļāva darīt. Kara beigas zemgalietis sagaidīja veselības rotā Dānijā, bet pēc kara nonāca gūstekņu nometnē Beļģijā. Pēc atbrīvošanas no gūsta Butkus dažus gadus dzīvoja Rietumvācijā, kur apguva zeltkaļa amatu un aktīvi piedalījās trimdas dzīvē. Zemgalietis apprecējās vēlreiz, viņa otrā sieva bija strādājusi Tērvetes sanatorijā par medmāsu. 1956. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi ASV, Milvoki pilsētu, bet 1985. gadā jau tālāk uz Aļasku, kur zemgalietis vēl sirmā vecumā medīja briežus un lāčus.
Ievērojamais latviešu karavīrs aizgāja mūžībā 1999. gadā 92 gadu vecumā.
Foto:
1. Žanis Butkus un Bruno Stilbiņš 2. pasaules kara laikā. Foto no Evitas Lisovskas privātā arhīva
2. Žaņa Butkus māte, pirmā sieva un meitas Tērvetes saimniecībā
Avots: Viesturs Radovics, Delfi.lv