“Bez līdzcilvēku atbalsta pati saviem spēkiem nebūtu izķepurojusies, jo slimības dēļ paliku bez finansēm. Man grūtajā brīdī palīdzēja, un tagad es gribu palīdzēt arī citiem, kas nonākuši līdzīgā situācijā,” teic televīzijas žurnāliste Inese Supe. Par spīti nepatīkamajai diagnozei, viņa turpina strādāt LTV “4. studijā”, kur, pateicoties fantastisko kolēģu atbalstam, var apvienot darbu ar ārstēšanos.
Viņa nesen cīnījās ar vēzi un neslēpj, ka slimības periodā bijis ne tikai fiziski, bet arī finansiāli smagi. “Sliktās pašsajūtas, daudzo terapiju dēļ produktīvi pastrādāt ir grūti, taču par īri tik un tā jāmaksā. Ienākumi mazi, sociālās garantijas niecīgas – kā lai iztiek, kā lai nopērk zāles, kā lai uztur bērnus? Bez citu cilvēku finansiālās palīdzības man tas šopavasar nebūtu izdevies, un tagad ir pārliecība, ka man šo palīdzību vajadzētu atdarīt.
Satikos ar onkoloģijas draudzeni Baibu, arī viņa ierosināja sarīkot labdarības maratonu, un tā nu abas ķērāmies pie darba, skaidro Inese, sakot, ka 16. novembrī ar biedrības “Palīdzēsim viens otram” atbalstu RISEBA H2O 6. kvartālā notika labdarības pasākums “Cerība uz rītdienu”, lai palīdzētu finansiālās grūtībās nonākušiem onkoloģijas pacientiem.
Ļaunā slimība atņēma tēvu, māsu un omīti, un Inese nojauta, ka arī viņa varētu saskarties ar onkoloģisku saslimšanu. Pārbaudīt veselību viņa tomēr nedevās, tādēļ vēzis tika atklāts jau II stadijā, pateicoties vizītei pie ģimenes ārstes, pie kuras Inese griezās pavisam citu sūdzību dēļ.
Inese saka, ka diagnoze ir izmainījusi viņas dzīvi un domāšanas veidu pilnībā. Tomēr cīņai ar slimību Inese ir noskaņota apņēmīgi un optimistiski. Inese ir neizsakāmi pateicīga par kolēģu un ārstu komandas atbalstu, kas ļāvis turpināt strādāt ķīmijterapijas laikā. Ārstēšanas blakusparādības Inesi nesaudzēja, tomēr par spīti tām Inese vienmēr atradusi laiku un spēku, lai dalītos ar pieredzēto sociālajos tīklos. Turklāt Inese atkal un atkal mudina citus neatlikt profilaktiskās veselības pārbaudes, kā to savulaik darīja viņa.
“Tā elle, kam ir jāiet cauri, es pat ienaidniekam to nenovēlu, tāpēc, lūdzu, ejiet un pārbaudiet savu veselību! Tad, kad es saslimu, katram, kas pajautāja, kā man iet, teicu – obligāti ir jāiet pārbaudīties! Un es zinu, ka trīs meitenes jau esmu aizsūtījusi pie ārsta.”
“Es zinu, ka vakardienu nevar izmainīt, bet, ja man jautā, ko es darītu citādāk, ja man būtu iespēja atgriezties laikā, kad man bija 40 gadi – es noteikti vairāk rūpētos par sevi un reaģētu uz visām valsts atsūtītajām vēstulēm vai uz to, ko norīko ārsts – kur tev ir jāiet, kas tev ir jāapmeklē. Tas tiešām ir svarīgi!”
Nesen izteicies, ka neesi pārliecināta, ka šī diagnoze tev nākusi par sliktu.
Jā, tā ir! Jo man viss ir sakārtojies! Pirms tam dzīvē man bija milzīgs haoss, netiku ar visu galā, mūžīgās naudas problēmas, jo esmu viena ar trim bērniem. Aizvadītajā vasarā, kad man noteica šo diagnozi, vispār bija ļoti traki, jo nevarēju saprast, kāpēc es to visu daru, vienkārši vairs nevarēju. Un tad… vēzis. Nezinu, kā, bet viss mainījās – gan domāšana, gan dzīves uztvere, gan prioritātes. Man kādreiz bija darbs, darbs, darbs, es dzinos pēc naudas, lai izaudzinātu bērnus, bet… Jā, arī tagad man ir darbs, bet nu esmu vairāk kopā ar bērniem. Piemēram, sāku mācīties kopā ar jaunāko meitu, palīdzu Elziņai iemācīties lasīt. Turklāt tagad visi trīs bērni dzīvo pie manis. Man tas bija ļoti svarīgi! Nu viss ir nokārtojies, un, šķiet, mani tarakāni galvā nu ir miera stājā.
Iespējams, tieši šādā veidā liktenis tev piespieda piebremzēt, apdomāties.
Tā ir. Un kādu atbalstu es tagad saņemu no cilvēkiem! Tā ir milzīga mīlestība, kuras man ir pietrūcis. Kā pati smejos, pēkšņi no žurnaļugas esmu kļuvusi par cienījamu Latvijas žurnālisti. Uzskatu, ka manā gadījumā vēzis ir atnācis, lai iedotu man “pendeli” un uzlabotu manu dzīvi.
Uzzināt par diagnozi vēzis nepavisam nav tas patīkamākais moments dzīvē…
Jā, un man tas tika pateikts visai savdabīgi. Patiesībā esmu tai dakterei par to pateicīga. Vispirms mani aizsūtīja pie ginekologa, tad uz mamogrāfiju. Pēc tam bija jādodas uz ultrasonogrāfiju. Man paveicās, ka nokļuvu pie ārstes, kura nemācēja latviešu valodu un nevarēja man izskaidrot, kas man īsti ir. Viņa latviski vien izmocīja: “Jus driz nomirs! Tur viss slikti!” Ja viņa tiešā tekstā nebūtu man tā pateikusi, es, visticamāk, neņemtu to nopietni. Tas “jus driz nomirs” ļoti labi nostrādāja. Tas bija tāds kā spēriens, kas lika man pašai rīkoties. Uzzināju par Stradiņu slimnīcas Krūts slimību centru, un nākamajā dienā nekavējoties tika uzsākta izmeklēšana un ārstēšana. Es līdz diagnozes apstiprinājumam tiku bez “zaļā koridora”.
Tomēr tev, kura visu mūžu centusies nedomāt par savu varbūtību saslimt, pienāca šis brīdis, kad tas tika pateikts…
Jā, un smadzenes tad izspēlēja visādus dīvainus jokus. Uzzināju savu diagnozi un pa ceļam uz mājām iegāju veikalā nopirkt ābolus, kas tik ļoti garšo meitai. Stāvēju veikalā ar āboliem rokās, kad pamanīju, ka manā virzienā nāk liela auguma vīrietis, tērpies melnā uzvalkā, un uz žaketes uzšūts uzraksts Krusts. Padomāju – nu ir viss, Nāve nāk!
Pat aizdomājos, kā es tagad tā veikalā nomiršu ar āboliem rokās, tas taču būtu tik muļķīgs skats, pēc kā es izskatīšos.
Un šis vīrietis pienāk man klāt un vaicā: “Inese, tā esi tu?” Skaidrs, tiešām Nāve! Tiešām gals klāt, pat mani personiski uzrunā! Skatos uz viņu, bet viņš: “Inese, ko tu tāda bāla te stāvi!” Izrādās, tas bija mans kaimiņš, kurš strādā apbedīšanas birojā “Krusts”, bet es nekad viņu nebiju redzējusi uzvalkā, tāpēc neatpazinu! Un tagad, kad ar kaimiņieni dodamies pastaigās, vienmēr pamatīgi izsmejamies par šo notikumu! Galvenais ir nedomāt, ka tagad es nomiršu. Nu nedrīkst sevī iesēt to sēklu, ka viss beigsies slikti! Patiesībā es nebaidos no nāves. Es tikai dažreiz satraucos, kā izskatīšos, kad nomiršu (smejas). Nu gluži kā Dullā Paulīne!
Avots: Jauns.lv un Juris Vaidakovs